Ar Imanta vārdu ir asociējušies gan karavīri, gan politiķi un studenti. Latvijas flotei bija trāleris Imanta. Latviešu virsnieku ierosinājumā, 1918. gadā Vladivostokā, Krievijā, noorganizēja Latvijas nacionālās armijas pulku kam deva Imanta vārdu. Vairākus 1919. gada mēnešus, šo pulku komandēja mūsu goda filistrs pulkvedis Kārlis Lobe un ar to viņš arī atgriezās Latvijā 1920. gadā. Kad 1948. gada 6. janvārī atklāja Fr! Imanticas vapeni, pulkvedis Lobe mūs apsveicot Imantas pulka vārdā apliecināja draudzību jaunajai akadēmiskajai Imantas gara draudzei.
Korporācijas par saviem vārdiem tradicionāli ir izvēlējušās latinizētus novadu vai pilsētu nosaukumus. Mūsu dibinātāji izšķīrās par tautas varoņa vārdu un tā kā viņu vidū bija 19 vidzemnieki, tad Imanta vārds viņiem bija tuvākais. Livonijas Indriķa chronika stāsta par lībiešu cīnītāju Imautu, kas 1198. gada 24. jūlijā cīņā ar vācu krusta karotājiem ar šķēpu nodur otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Garlībs Merķelis savā 1802. gadā rakstītajā senlatvju teikā “Vanems Imanta” Imantu tēlo kā letgaļu virsaiti, kas reizē var būt tautas vadonis un vispieticīgākais starp brāļiem. Vēsturnieki gan domā, ka Merķelis Imauta vārdu pārvērtis par Imantu kļūdīdamies, bet tā ir tikai hipotēze. Teikā tēlotais Imants ir drošsirdīgs, gudrs, nosvērts un apdomīgs. Viņš nogalina nevis bīskapu, bet Kaupo, ko viltīgais Turaidas mūks bija sūtījis Imantam pretī divkaujā. Kaupo saindētais zobens nogalina arī Imantu un par to, ka viņš atdusās zem Zilā kalna, dzejoja Andrejs Pumpurs. 1920-tajos gados, Nacionālais klubs Latvijā vairākus gadus žurnālā “Imantas gars” pauda vadonības un nacionālisma idejas. Pēc I pasaules kara Rīgā darbojās kāda studentu biedrība “Imanta”, kuras lūgumu to uzņemt P!K! noraidīja 1921. gadā korporācijas iekārtas trūkuma dēļ. Tas, ka kāda studentu organizācija jau bija saukusies Imantas vārdā, bija iemesls kādēļ imantieši kļuva par “frāteriem”.
Imanta tēls deva iedvesmi tautas atmodas laikmeta darbiniekiem, kad viņi meklēja latviešu pagātnē apstākļus un iemeslus tautas brīvības un neatkarības zaudēšanai pirms septiņiem gadu simtiem. Imanta nebija miris, viņš tikai atdusējās apburts… Lai tauta atgūtu zaudēto, Imanta garam bija jāceļas augšā un jāvada latvieši jaunās cīņās.