Goda filistri

Gandrīz katrā korporācija ir Goda filistri. Goda filistri ir īpaši izvēlētas sabiedrībā spilgtas personas, kas ir izpelnījušās kādas konkrētas korporācijas atzinību – devuši lielu ieguldījumu tās tapšanā, attīstībā vai ir bijuši nozīmīgi Latvijas brīvības cīnītāji, vai arī kā citādi ir izpelnījušies sabiedrības atzinību. Goda filistri tiek uzņemti korporācijā uzreiz filistra statusā, viņi nefuksē un nepilda amatus komiltoņu statusā. Mūsu korporācija var lepoties ar četriem goda filistriem.

Goda filistru īss-biogrāfiju apkopoja: fil! Uldis Inveiss.

Kārlis Lobe

karlislobe

  Musu pirmais goda filistrs dzimis 1895. gada 26. marta Jaunpiebalgas “Janēnos”. Beidzis Piebalgas draudzes skolu un Lauksaimniecības skolu Pleskavas tuvumā. 1916. gada absolvē kara skolu, iestājas 2. Rigas strēlnieku pulkā, kur Ziemsvētku kaujās ir rotas komandieris. Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī” Lobes vārds minēts vairakās vietās.
1918. gada Kolcaka armija cīnās pret sarkanarmiju un gadu vēlāk kādu laiku ir Vladivostokas nodibinātā Imantas pulka komandieris. 1920. gada atgriezās Rīgā un kapteiņa pakapē ir mācības spēks Kara skolā, kur izceļas kā izcils jauno virsnieku stājas veidotājs un goda prāta pamatlicējs. 1932. gadā beidz Augstākos kara akadēmiskos kursus. 1939. gadā tiek paaugstināts par pulkvedi – leitnantu un iecelts par Ventspils kājnieku pulka staba priekšnieku. Baigā gadā laimējas izvairīties no aresta un deportācijas.

  1941. gada beigās Lobi ieceļ par Latvijas pašaizsardzības spēku štāba priekšnieku. Gadu vēlāk, viņš un vairāki citi latviešu virsnieki ar saviem bataljoniem piedalās smagās cīņās Latvijas pierobežā pret komunistu partizāniem. Ar 1943. gada pavasari ir Latviešu leģiona – 19. divīzijas Imantas pulka komandieris, kur cīnījās Volchovas frontē; gadu vēlāk paaugstināts par pulkvedi un iecelts par divīzijas kājnieku priekšnieku, piedalījas kaujās Opockas rajonā un Vidzemē; 1944. gada beigās iecelts par Tornas latviešu būvpulku komandieri Vācijā, bet nacionāli/latviskās nostājas dēļ nodots vācu kara tiesai. Kara beigās uz gadu internēts angļu okupācijas zonā.

  Pēc tam aktīvi darbojies trimdas latviešu organizācijās Vācijā, un pēc pārcelšanās uz Stokholmu 1950. gadā to turpinājis darīt Zviedrijā. Daudzas runās un rakstos pulkvedis Lobe ir devis spēcigus impulsus latviešu trimdinieku saimei, kas kodolīgi ir pausti 1947. gadā šādos vārdos:

  “No latviešu zemes cēlies un izaudzis, nesaraujamām saitēm ar Māti Latviju siets, es ticu, ka nekur manās mūža gaitās nebūs tik raženas, mans darbs tik svētigs, nedz maize tik sātiga kā mana tēvu zeme. Tikai tur, brīva latviešu tauta un neatkarīga Latvijas valsts, es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājibu un laimi. Tādēļ mans pirmais pienākums ir svešumš cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas neatkarību”.

  Pēc vairākiem garu stimulējošiem referātiem Baltijas universitātē, 1948. gada 4. maijā Fraternitas Imantica uzņem pulkvedi Lobi par savu pirmo goda filistru.Dieva mierā un pie saviem karu gaitās kritušajiem imantiešu cīnītājiem, Pulkvedis aizgāja Stokholmā, 1985. gada 9.jūlijā. Sit tibi terra levis!

 

Ansis Dreimanis

ansisdreimanis

  Goda filistrs Ansis Dreimanis dzimis 1882. gada 22. maijā, Cēres pagasta „Spīskopos”. Apmeklējis pagasta skolu, pēc tam 4 gadus mācījies Tukumā, un 1903. gadā absolvējis skolotāju semināru Kuldīgā.

  Pirmie skolotāja gadi paiet Laidzes pamatskolā un baznīcas skolā Talsos. Seko pārcelšanās uz Pētersburgu, kur 1905. gadā kā eksterns beidz ģimnāzijas pilnu kursu. Atgriezies Talsos, īsu laiku strādā vairākās skolās. Pēc latīņu valodas apguves pašmācības ceļā, 1907. gadā atkal dodas uz Pētersburgu, lai uzsāktu studijas Pētersburgas Universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, kur vairākus gadus ir ķeizara Aleksandra II stipendiāts. Studijas noslēdzās 1912. gadā ar pirmās šķiras diplomu.
Darbu Latvijā nedabūjis, saistās Vologdas ģimnāzijā par skolotāju. 1917. gadā strādā Igaunijā un gadu vēlāk pēc atgriešanās Latvijā vispirms ir matemātikas skolotājs Cēsu reālskolā, tad Rīgas 3. vidusskolā, un, beidzot 1921. gadā nonāk atpakaļ Talsos — kā jaunatvērtās ģimnāzijas direktors. Darbu sekmīgi turpina (ar 1 gada izņēmumu komunistu okupācijas posmā 1940./1941. gadā) līdz 1944. gadam, kad kā politisks bēglis kopā ar ģimeni dodas uz Vāciju. Darba cēlienā Latvijā sarakstījis plaši lietotu fizikas mācības grāmatu ģimnāzijām.

  Pēc otrā pasaules kara beigām, Vācijā noorganizē latviešu ģimnāziju pārvietoto personu nometnē Grēvenē. Pēc tās slēgšanas skolotāja darbu turpina Augustdorfā, kur ar 1949. gadu atkal vada latviešu ģimnāziju. 1957. gadā skolu pārceļ uz Minsteres pilsētu, kur līdz 1962. gadam Ansis Dreimanis ir direktors vienīgai pilnas mācību programmas latviešu ģimnāzijai brīvajā pasaulē: Minsteres Latviešu ģimnāzijai. Viņa ticība Latvijas valstij un tautai, viņa neatlaidība un administratora spējas, lika pamatus latviešiem nozīmīgai mācību iestādei, kas pastāvēja ilgus gadus.

  Ansis Dreimanis savu mūžu ir veltījis latviešu jaunatnes audzināšanas darbam – viņa vadītās skolas ir beiguši vairāk nekā tūkstots abiturientu, to starpā 20 imantieši, ieskaitot viņa dēlu, mūsu konfilistru, Manzaru Dreimani. 1965. gada 18. februārī konvents nolemj uzņemt izcilo paidagogu Ansi Dreimani par Fraternitas Imantica goda filistri. Ansis Dreimanis ir miris Minsterē, Vācijā, 1968. gada 28. martā. Sit tibi terra levis!

 

Artūrs Silgailis

arturssilagailis

  Artūrs Silgailis ir dzimis „Mežmuižā”, Penkules pagastā, Jelgavas apriņķī, 1895. gada 13. novembrī. Uzaudzis Rīgā, kur pēc reālskolas beigšanas 2 gadus strādājis kā māceklis grāmatvedībā.

  Pirmam pasaules karam sākoties brīvprātīgi iestājies Viļņas kara skolā, kuru absolvējot 1915. gadā sākās viņa izcilā virsnieka karjēra. Vispirms piedalījies cīņās pret vācu armiju, vēlāk pārvietots uz Somiju. Pēc revolūcijas Krievijā pieslējies somu pagrīdes organizācijai un cīnījies par Somijas neatkarību. 1918. gadā atgriezies Rīgā, iestājies vācu zemessargos, vēlāk pārcēlies uz firsta Līvena nodaļu, kuras sastāvā piedalījies Kurzemes un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem, kā arī kaujās Krievijā ģenerāļa Judeniča baltajā armijā. 1919. gadā atgriezies Latvijā, ieskaitīts 12. Bauskas kājnieku pulkā un kā rotas komandieris piedalījās cīņās Latgales frontē. Par kaujas nopelniem paaugstināts kapteiņa dienesta pakāpē.
Neatkarīgās Latvijas posmā, Silgailis pabeidzis Augstāko kara skolu, bijis dažādos operatīvos un štāba amatos Kurzemes un Vidzemes divīzijās, komandējis bataljonu 6. Rīgas kājnieku pulkā, un strādājis kā kara zinību pasniedzējs kara skolā. 1939. gadā iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku un paaugstināts pulkveža dienesta pakāpē.

  Pēc Latvijas armijas iekļaušanas PSRS bruņotos spēkos 1940. gadā, atvaļināts no dienesta un lai izbēgtu arestam par agrāko pret komunistisko darbību bijis spiests slēpties un izceļot uz Vāciju. Tur bijis viens no Latviešu nacionālo karavīru savienības dibinātājiem, kuras mērķis bija apvienot visus nacionālos spēkus cīņai par Latvijas brīvību. Vācijas – PSRS karam izceļoties, iesaukts vācu armijā kā sevišķu uzdevumu virsnieks. Pēc Rīgas atbrīvošanas, piedalījies cīņās Ļeņigrades pievārtē. 1942. gadā atbrīvots no dienesta vācu bruņotos spēkos, atgriezies Latvijā un iecelts par zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas personāllietu departamenta direktoru. 1943. gadā iecelts par Latviešu leģiona 15. divīzijas kājnieku priekšnieku, paaugstināts par virspulkvedi, gadu vēlāk kādu laiku pildījis arī 19. divīzijas kājnieku priekšnieka pienākumus, un iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štāba priekšnieku. Šinī amatā viņš palika līdz otrā pasaules kara beigām.
Par varonību un izcilām sekmēm virsnieka gaitās, Silgailis ir apbalvots ar daudziem cara Krievijas, Latvijas un Vācijas ordeņiem un goda zīmēm.

  Kad Potsdamā, Vācijā, 1945. gadā nodibināja Latvijas nacionālo komiteju, Silgailis bija tās prezidenta vietnieks un kara resora vadītājs. Pēc kapitulācijas bijis britu gūstā Vācijā un Belģijā. 1946. gadā atgriezies pie ģimenes Vācijā. No 1948. gada līdz izceļošanai uz Kanādu 1953. gadā, viņš bijis britu Reinas armijas visu baltiešu sardžu un transporta vienību sakaru virsnieks.
Strādājis kā grāmatvedis un firmas vadītājs Halifaksā, Nova Scotia provincē, līdz 80 mūža gadu sasniegšanai.

  Silgailis ir viens no Daugavas Vanagu organizācijas dibinātājiem, līdz izceļošanai bijis Vācijas un centrālās valdes loceklis, nodibinājis Halifaksas nodaļu un bijis tās priekšsēdis līdz aiziešanai pensijā. Viņš ir pilntiesīgs biedrs Kanādas rezerves virsnieku apvienībā pulkveža dienesta pakāpē.

  Silgailis ir publicējis daudzus rakstus par militāriem jautājumiem pirms un pēc otrā pasaules kara. 1962. gadā ir izdota viņa sarakstītā grāmata Ļatviešu leģions, kurai 1986. gadā angļu valodā sekoja izdevums Latvian Legion.
Virspulkvedis Artūrs Silgailis tika uzņemts par Fr. Imantica goda filistru 1967. gada 3. jūnijā. Viņa dēls—nelaiķis Igors Silgailis, bija imantiešu 1. coeta loceklis.
1997. gada 15. augustā, Ošavā, Kanādā, sasniedzis 101 mūža gadus, dižais latviešu karavīrs pievienojās aizsaules varoņu pulkiem. Sit tibi terra levis!

 

Jānis Riekstiņš

janisriekstins

  Goda filistrs Jānis Riekstiņš ir dzimis 1925. gada 10. jūnijā Rīgā. Pēc Franču liceja absolvēšanas 1944. gada pavasarī, iesaukts Latviešu leģionā un iedalīts 15. divīzijā. Karam beidzoties un pēc atbrīvošanas no gūsta, Riekstiņš vienu gadu ir skolotājs latviešu pamatskolā Traunšteinā, Vācijā. Pēc tam vairākus gadus strādā transporta rotā pie amerikāņu bruņotiem spēkiem.

  Emigrē uz ASV 1951. gada beigās un, paralēli studijām vakaros, 10 gadus strādā lielā latviešu būvfirmā Ņujorkā. Pēc Hunter koledžas beigšanas ar pirmo akadēmisko grādu (Bachelor of Arts), 1962. gadā iegūst maģistra grādu tautsaimniecībā (Master of Business Administration) Ņujorkas universitātē. Noliekot attiecīgu pārbaudījumu, kļūst par reģistrētu grāmatvedi (Certified Public Accountant). Strādā par profesionālu revidentu un projektu vadītāju nelielā uzņēmumā Ņujorkas pilsētā.
Ar patiesu sirdsdedzi, apbrīnojamu enerģiju un ļoti sekmīgi Riekstiņš ir piedalījies latviešu sabiedriskās dzīves vadīšanā. Ilgus gadus bijis lielās Ņujorkas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes valdes loceklis, kasieris un priekšnieks. A.S.V. dzīvojošo latviešu centrālā organizācijā–Amerikas Latviešu Apvienībā, bijis revīzijas komisijā, vadījis publikāciju apgādu un izglītības biroju, bijis priekšsēža vietnieks un priekšsēdis, līdztekus strādājot kā Latviešu Institūta padomes priekšsēdis, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes loceklis un latviešu pārstāvis Pasaules Baltiešu Apvienībā.   Riekstiņš ir daudz rakstījis par aktuāliem nacionāliem, izglītības un sabiedriskiem tematiem trimdas latviešu laikrakstos un žurnālos. Ar īpaši izteiktu interesi un darba mīlestību viņš iesaistījās Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu Institūta protektorātā topošās Latvju Enciklopēdijas sagatavošanā. Tās pirmā sējuma (publicēts 1983. gadā) praktiskā darba veicējs bija Jānis Riekstiņš. 1982. gada 5. jūnijā, Fr. Imantica konvents nolēma uzņemt Jāni Riekstiņu par goda filistru.

  Latviešu patriots un viens no ražīgākajiem sabiedriskā darba veicējiem trimdas latviešu kopībā—Jānis Riekstiņš, amata pienākumus pildot pāragri aizgāja mūžībā Silver Springā, Merilendas pavalstī (Vašingtonas, D. C., tuvumā), 1983. gada 26. martā. Sit tibi terra levis!

Augšup