Buršu dziesmas

kant4

Studentu korporācijas vienmēr augsti godā ir turējušas dziesmas jeb kantis. Dziesma pavada latveiti no šūpuļa līdz kapam, tā pauž visa veida emocijas un ir kā simbols sabiedrības brīvības spēkam. Šajā sadaļā ir apkopotas pāris populārākās buršu kantis.

Caur kantīm mēs mācāmies dzimtenes (“Nevis slinkojot un pūstot”), pilsētas (“Ir vakars vēls”) un arī savas Alma Mater mīlestību un patriotismu (“Gaudeamus igitur”). Mācāmies būt kopā ar saviem brāļiem no sākuma (“Nu sveiki brāļi”) līdz galam (“Ja kādu brāli…”). Apgūstam tradīcijas (“Raug, draugi kā šī kanna mirdz” un “Vai gudras dabas mājiens”), uzvedību (“Ak , vecā buršu greznība”) un vēsturi (“Brālīt, iedzer vēlreiz”). Kas nezina vēsturi, tas ir nolemts to atkārtot (“Dzeriet, dzied Anakreons”). Zinām, ka ejot ciemos ir jāciena nama tēvs (“Lai, slavēts labais nama tēvs”). Zinām, ka nekas nav beidzies – līdz tas tiešām nav beidzies (“Vakarā ap šādu laiku”) un protam uztvert visu jautrāk (“Krambambulis”).

SILENTIUM AD CANTUM

Gaudeamus igitur

Vivat academia,
Vivant professores,
Vivat membrum quodlibet,
Vivant membra quaelibet,
Semper sint in flore!

Gaudeamus igitur,
Juvenes dum sumus,
Post jucundam juventutem,
Post molestam senectutem
Nos habebit humus.

Ubi sunt, qui ante nos
In mundo fuere?
Vadite ad superos
Transite ad inferos!
Ubi jam fuere.

Vita nostra brevis est,
Brevi finietur:
Venit mors velociter
Rapit nos atrociter,
Nemini parcetur.

Vivant omnes virgines
Faciles, formosae,
Vivant et mulieres,
Tenerae, amabiles,
Atque laboriosae!

Vivat et respublica
Et qui illam regit,
Vivat nostra civitas,
Mecenatum caritas,
Quae nos hic protegit

Periat tristitia,
Periat osores!
Pereat diabolus,
Quivis antiburschius,
Atque irrisores!

Nevis slinkojot un pūstot.

Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ,
Bet pie prāta gaismas kļūstot
Tauta zied un tauta zeļ.

Bet pie prāta gaismas kļūstot
Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu,
Vienu graudu veselu.
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu?

Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu?

Bet kas lielīdamies pārdod,
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus vējam ārdot
Zūd no ļaužu piemiņas.

as kā pelus vējam ārdot
Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,
Būsim sveiki, veseli,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai

Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai

Nu sveiki, brāļi!

Nu sveiki, brāļi, kas šeit kopā esam,
Ko mīlestība vienoja.
Mēs mīļai tēvijai šīs dziesmas nesam
Un garam, kas mūs vienoja.

Mūs visus saista jau mīlestības stars,
Kas mīļo Latvijau, tam latvju gars.

Mūs visus saista jau mīlestības stars,
Kas mīļo Latvijau, tam latvju gars.

Mēs mostamies uz jaunu, jauku dzīvi,
Mūs modināja laika gars.
Brīvība mūsu karogam par zīmi
Un taisnīb’s kausam pilnīgs svars.

Lai zaļo brīvība, taisnība lai spīd:
Uz to lai dzenamies, brāļi, ik brīd’!

Lai zaļo brīvība, taisnība lai spīd:
Uz to lai dzenamies, brāļi, ik brīd’!

Ja kādu brāli…

Ja kādu brāli vest uz kapu klusu
Paticis nāves eņģelim,
Tad kapā novēlam tam saldu dusu,
To raudādami pavadām.

Raudādami to pavadām,
Un saldu dusu tam novēlam!

Raudādami to pavadām,
Un saldu dusu tam novēlam!

Ak, vecā buršu greznība

Ak, vecā buršu greznība,
Kur aizsteidzies tik drīzi?
Jau pagājusi jaunība
Tik ātri un tik īsi.
Par velti apkārt lūkojos,
Par pagājušo atminos.

O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!
O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!

Tik putekļi klāj deķeli,
Un vakaros viss klusu.
Jau rūsa apklāj rapieri –
Drīz jāiet būs uz dusu.
Bet komeršdziesmas jautrajās
Uz visiem laikiem zudušas.

O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!
O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!

Bet vienu sirds vēl cieņā tur,
Līdz kamēr beigs tā pukstēt:
Tas godaprāts ir itvisur,
Pār mūsu garu valda.
Tik čaumala vien zudusi,
Vēl palicis ir kodols mums.

Lai cieši kopā turam!
Lai cieši kopā turam!
Lai cieši kopā turam!
Lai cieši kopā turam!

Raug, draugi, kā šī kanna mirdz

Raug, draugi, kā šī kanna mirdz, kā puto alutiņš. Follerā!
Dievs zin, cik ilgi līksmo sirds, lai baudām drīz!

Trādi rīdi rallallalla la la, trādi rīdi ralla la la la la lā
Dievs zin, cik ilgi līksmo sirds, lai baudām drīz!

Kas sirdi gaiši ielīksmo un laimi piešķirt spēj, Follerā!
Draugs līgaviņai glāzi šo lai dzeram mēs.

Un kuplai zelta brīvībai, un krietnam tautiešam! Follerā!
Šo pilno glāzi Tēvijai lai ziedojam!

Vai gudras dabas mājiens

Vai gudras dabas mājiens man laiku rāda tā,
Ka vakarā mans gājiens pie alus pagrabā.
Kad tur līksmis kausu jau daudzreiz tukšojis,
No tukšas mucas manu, cik pulkstens nositis.

Kad es uz māju ceļā un dziedu dziesmiņu,
Tad zinu naktī vēlā, kas ir par stundiņu.
No saviem soļiem minu – dažs taisns, krustiskis
No savas dziesmas zinu cik pulkstens nositis.

Kad mājiņu es redzu, kur sapņo mīļākā,
Tad skandināt tai mēdzu es jautru dziesmiņu.
Un kad tai istabiņā vēl atmirdz uguntiņ’,
Tad teic man līgaviņa cik pulstens nositis.

Brālīt, iedzer vēlreiz

Brālīti, iedzer vēlreiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu gavēt varēsi.

Jo viss šis gaišais alus,
Tas ir priekš katra jauna!
Nepaliec jel kaunā –
Tev šodien jāiedzer!

Brālīt, pauko vēlreiz,
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu rētas skaitīsi.

Jo cirtieni it asi,
Tie ir priekš katra jauna!
Nepaliec jel kaunā –
Tev šodien jāpauko!

Brālīt, mīlē vēlreiz,
Vēl jaunības laiks.
Gan reizi vecumdienās
Tev meičas skūpstus liegs.

Dzeriet, dzied Anakerons

Dzeriet, dzied Anakerons, dzeriet dzied Harācs.
Tādēļ dzeri mūzas dēls: senču likums tāds.

Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts,
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!

Sokrāts lielais filozofs, bij liels viltnieks:
Gāj pie Bakhus viesoties, sievai nezinot.

Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts,
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!

Ūdensdzērājs Diogens sevim nopirka
Mucu milzīgu kas pēc vīna smaržoja.

Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts,
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!

Dzēra sirmā senatnē katrs prātīgs vīrs,
Jo to evanģēlijā Dievs nav aizliedzis.

Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts,
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!

Gana, brāļi, Dievu lūgt

Gana, brāļi, Dievu lūgt,
Gana, brāļi, gavēt!
Iesim dzīves rozi plūkt,
Saldo vīnu slavēt.

Hei, hei, hei, hei, hei,
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!

Nāc pie manis, meitenīt,
Bučosimies abi.
Tad būs labi man tūlīt
Un tev arī labi.

Hei, hei, hei, hei, hei,
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!

Un, kad reiz mūs kapā liks,
Necelsim ne ausu.
Arī tad mums neapniks
Kausus tukšot sausus.

Hei, hei, hei, hei, hei,
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!

Ir vakars vēls

Ir vakars vēls, un lietus līst,
Pa Jelgavu kāds students klīst.

Viņš klīst un klīst, līdz apstājas
Pie kādas mazas būdiņas.
Viņš trīsreiz klusi pieklauvē:
“Jel laidiet mani pajumtē!”

Bet saimnieks liek to ārā dzīt,
Viņš klīst un klīst līdz zemē krīt.

No rīta saule sērīgi
Sveic Driksas malā slīkoni.

Bet māmiņa to mājās gaid’;
Tā gaid’ un gaid’ un nesagaid’.

Cits vakars vēls, cits lietus līst,
Pa Jelgavu cits students klīst.

Krambambulis

Šis alutiņš, tas mūsu pašu,
To brūvējuši latvieši,
Tamdēļ, ja naudas nav ne graša,
Mēs varam dzert uz rēķina;
Jo apiņi aug griezdamies,
Un mieži veldrē spiezdamies,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.

Visvarenais, kas miežus audzē,
Tu, žēlīgs tēvs, kas debesīs,
Par to tev pateiks tava draudze,
Uz vaiga krītot grāvmalē:
Visvarenais, ja iespēji,
Tad gāz no gaisa miestiņu,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.

Par to tev celsim slavas troņus
No pudelēm un muciņām,
No tējnīcām mēs krogus celsim
Un arī labas viesnīcas.
Un tevi, saldais alutiņ’,
Mēs mīlēsim kā meitiņu,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.

Vakarā ap šādu laiku

Vakarā ap šādu laiku,
Piedzīvoju stundu baigu:
Pati nāve pie man’s nāk,
Un ar mani runāt sāk:

“Nu tu esi gana dzīvoj’s
Alu dzēris, meitas mīlēj’s;
Atstāj’i šo pasauli,
Nāc man līdz uz viņsauli!”

“Mīļo nāvīt, vai tu dzirdi,
Nelauz pušu manu sirdi.
Ņem šo alus glāzīti,
Ļauj man dzīvot ilgāk’i!”

Nāve kausu aši tvēra
Un pie lūpām sausu dzēra.
Tad uz sola apsēdās
Un ar mani runājās.

“Nu Tu vari atkal dzīvot,
Alu dzert un meičas mīlēt!
Par šo alus lāsīti
Var dzīvot mūžīgi!”

Lai slavēts labais nama tēvs

Lai slavēts labais nama tēvs,
Kam alus kausi pilni.

Lai slavēts labais nama tēvs,
Kam alus kausi pilni.

Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
No rīta esam skaidri, skaidri, skaidri
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
No rīta esam skaidri.

Bet tas, kas alu neciena
Un agri aiziet gulēt,
Ir kā puķe vītusi,
Kā vārga apses lapa.

Bet tas, kas šeit līdz rītam sēž
Un tukšo alus kausus,
Dzīvo dzīvi bagāti
Un bagāts aiziet kapā.

Bet tas, ka imantiešos dzied,
Tas dzīvo trīs reiz ilgāk.
Dzīvo dzīvi dziedādams,
Reiz pa reizei iedzerdams,
Un vēl arī mīlēdams,
Un aiziet kapam garām.

CANTUS EX EST

Augšup