Studentu korporācijas vienmēr augsti godā ir turējušas dziesmas jeb kantis. Dziesma pavada latveiti no šūpuļa līdz kapam, tā pauž visa veida emocijas un ir kā simbols sabiedrības brīvības spēkam. Šajā sadaļā ir apkopotas pāris populārākās buršu kantis. Caur kantīm mēs mācāmies dzimtenes (“Nevis slinkojot un pūstot”), pilsētas (“Ir vakars vēls”) un arī savas Alma Mater mīlestību un patriotismu (“Gaudeamus igitur”). Mācāmies būt kopā ar saviem brāļiem no sākuma (“Nu sveiki brāļi”) līdz galam (“Ja kādu brāli…”). Apgūstam tradīcijas (“Raug, draugi kā šī kanna mirdz” un “Vai gudras dabas mājiens”), uzvedību (“Ak , vecā buršu greznība”) un vēsturi (“Brālīt, iedzer vēlreiz”). Kas nezina vēsturi, tas ir nolemts to atkārtot (“Dzeriet, dzied Anakreons”). Zinām, ka ejot ciemos ir jāciena nama tēvs (“Lai, slavēts labais nama tēvs”). Zinām, ka nekas nav beidzies – līdz tas tiešām nav beidzies (“Vakarā ap šādu laiku”) un protam uztvert visu jautrāk (“Krambambulis”). Vivat academia, Gaudeamus igitur, Ubi sunt, qui ante nos Vita nostra brevis est, Vivant omnes virgines Vivat et respublica Periat tristitia, Nevis slinkojot un pūstot Bet pie prāta gaismas kļūstot Ja ikviens tik zemē sētu, Kas gan izskaitīt tad spētu Bet kas lielīdamies pārdod, as kā pelus vējam ārdot Augsim lieli, augsim stipri, Uzdziedāsim, uzdziedāsim Nu sveiki, brāļi, kas šeit kopā esam, Mūs visus saista jau mīlestības stars, Mūs visus saista jau mīlestības stars, Mēs mostamies uz jaunu, jauku dzīvi, Lai zaļo brīvība, taisnība lai spīd: Lai zaļo brīvība, taisnība lai spīd: Ja kādu brāli vest uz kapu klusu Raudādami to pavadām, Raudādami to pavadām, Ak, vecā buršu greznība, O ierum, ierum, ierum, Tik putekļi klāj deķeli, O ierum, ierum, ierum, Bet vienu sirds vēl cieņā tur, Lai cieši kopā turam! Raug, draugi, kā šī kanna mirdz, kā puto alutiņš. Follerā! Trādi rīdi rallallalla la la, trādi rīdi ralla la la la la lā Kas sirdi gaiši ielīksmo un laimi piešķirt spēj, Follerā! Un kuplai zelta brīvībai, un krietnam tautiešam! Follerā! Vai gudras dabas mājiens man laiku rāda tā, Kad es uz māju ceļā un dziedu dziesmiņu, Kad mājiņu es redzu, kur sapņo mīļākā, Brālīti, iedzer vēlreiz, Jo viss šis gaišais alus, Brālīt, pauko vēlreiz, Jo cirtieni it asi, Brālīt, mīlē vēlreiz, Dzeriet, dzied Anakerons, dzeriet dzied Harācs. Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts, Sokrāts lielais filozofs, bij liels viltnieks: Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts, Ūdensdzērājs Diogens sevim nopirka Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts, Dzēra sirmā senatnē katrs prātīgs vīrs, Sešas reizes nedēļā dzēra hipokrāts, Gana, brāļi, Dievu lūgt, Hei, hei, hei, hei, hei, Nāc pie manis, meitenīt, Hei, hei, hei, hei, hei, Un, kad reiz mūs kapā liks, Hei, hei, hei, hei, hei, Ir vakars vēls, un lietus līst, Viņš klīst un klīst, līdz apstājas Bet saimnieks liek to ārā dzīt, No rīta saule sērīgi Bet māmiņa to mājās gaid’; Cits vakars vēls, cits lietus līst, Šis alutiņš, tas mūsu pašu, Visvarenais, kas miežus audzē, Par to tev celsim slavas troņus Vakarā ap šādu laiku, “Nu tu esi gana dzīvoj’s “Mīļo nāvīt, vai tu dzirdi, Nāve kausu aši tvēra “Nu Tu vari atkal dzīvot, Lai slavēts labais nama tēvs, Lai slavēts labais nama tēvs, Līksmes pilna visa nakts, Bet tas, kas alu neciena Bet tas, kas šeit līdz rītam sēž Bet tas, ka imantiešos dzied,
SILENTIUM AD CANTUM
Vivant professores,
Vivat membrum quodlibet,
Vivant membra quaelibet,
Semper sint in flore!
Juvenes dum sumus,
Post jucundam juventutem,
Post molestam senectutem
Nos habebit humus.
In mundo fuere?
Vadite ad superos
Transite ad inferos!
Ubi jam fuere.
Brevi finietur:
Venit mors velociter
Rapit nos atrociter,
Nemini parcetur.
Faciles, formosae,
Vivant et mulieres,
Tenerae, amabiles,
Atque laboriosae!
Et qui illam regit,
Vivat nostra civitas,
Mecenatum caritas,
Quae nos hic protegit
Periat osores!
Pereat diabolus,
Quivis antiburschius,
Atque irrisores!
Tautu labā godā ceļ,
Bet pie prāta gaismas kļūstot
Tauta zied un tauta zeļ.
Tauta zied un tauta zeļ.
Vienu graudu veselu.
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu?
Zelta kviešu krājumu?
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus vējam ārdot
Zūd no ļaužu piemiņas.
Zūd no ļaužu piemiņas.
Būsim sveiki, veseli,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai
Augstu laimi Latvijai
Ko mīlestība vienoja.
Mēs mīļai tēvijai šīs dziesmas nesam
Un garam, kas mūs vienoja.
Kas mīļo Latvijau, tam latvju gars.
Kas mīļo Latvijau, tam latvju gars.
Mūs modināja laika gars.
Brīvība mūsu karogam par zīmi
Un taisnīb’s kausam pilnīgs svars.
Uz to lai dzenamies, brāļi, ik brīd’!
Uz to lai dzenamies, brāļi, ik brīd’!
Paticis nāves eņģelim,
Tad kapā novēlam tam saldu dusu,
To raudādami pavadām.
Un saldu dusu tam novēlam!
Un saldu dusu tam novēlam!
Kur aizsteidzies tik drīzi?
Jau pagājusi jaunība
Tik ātri un tik īsi.
Par velti apkārt lūkojos,
Par pagājušo atminos.
O quae mutatio rerum!
O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!
Un vakaros viss klusu.
Jau rūsa apklāj rapieri –
Drīz jāiet būs uz dusu.
Bet komeršdziesmas jautrajās
Uz visiem laikiem zudušas.
O quae mutatio rerum!
O ierum, ierum, ierum,
O quae mutatio rerum!
Līdz kamēr beigs tā pukstēt:
Tas godaprāts ir itvisur,
Pār mūsu garu valda.
Tik čaumala vien zudusi,
Vēl palicis ir kodols mums.
Lai cieši kopā turam!
Lai cieši kopā turam!
Lai cieši kopā turam!
Dievs zin, cik ilgi līksmo sirds, lai baudām drīz!
Dievs zin, cik ilgi līksmo sirds, lai baudām drīz!
Draugs līgaviņai glāzi šo lai dzeram mēs.
Šo pilno glāzi Tēvijai lai ziedojam!
Ka vakarā mans gājiens pie alus pagrabā.
Kad tur līksmis kausu jau daudzreiz tukšojis,
No tukšas mucas manu, cik pulkstens nositis.
Tad zinu naktī vēlā, kas ir par stundiņu.
No saviem soļiem minu – dažs taisns, krustiskis
No savas dziesmas zinu cik pulkstens nositis.
Tad skandināt tai mēdzu es jautru dziesmiņu.
Un kad tai istabiņā vēl atmirdz uguntiņ’,
Tad teic man līgaviņa cik pulstens nositis.
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu gavēt varēsi.
Tas ir priekš katra jauna!
Nepaliec jel kaunā –
Tev šodien jāiedzer!
Vēl jaunības laiks,
Gan reizi vecumdienās
Tu rētas skaitīsi.
Tie ir priekš katra jauna!
Nepaliec jel kaunā –
Tev šodien jāpauko!
Vēl jaunības laiks.
Gan reizi vecumdienās
Tev meičas skūpstus liegs.
Tādēļ dzeri mūzas dēls: senču likums tāds.
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!
Gāj pie Bakhus viesoties, sievai nezinot.
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!
Mucu milzīgu kas pēc vīna smaržoja.
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!
Jo to evanģēlijā Dievs nav aizliedzis.
Seniem grieķiem, romiešiem sekot liek mums prāts.
Tādēļ, tādēļ kausu tukšosim, tukšosim, tukšosim!
Gana, brāļi, gavēt!
Iesim dzīves rozi plūkt,
Saldo vīnu slavēt.
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!
Bučosimies abi.
Tad būs labi man tūlīt
Un tev arī labi.
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!
Necelsim ne ausu.
Arī tad mums neapniks
Kausus tukšot sausus.
Visa rīkle pārkaltīs,
Kaut jel būtu ielējis
Kāds no kausa sava!
Pa Jelgavu kāds students klīst.
Pie kādas mazas būdiņas.
Viņš trīsreiz klusi pieklauvē:
“Jel laidiet mani pajumtē!”
Viņš klīst un klīst līdz zemē krīt.
Sveic Driksas malā slīkoni.
Tā gaid’ un gaid’ un nesagaid’.
Pa Jelgavu cits students klīst.
To brūvējuši latvieši,
Tamdēļ, ja naudas nav ne graša,
Mēs varam dzert uz rēķina;
Jo apiņi aug griezdamies,
Un mieži veldrē spiezdamies,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.
Tu, žēlīgs tēvs, kas debesīs,
Par to tev pateiks tava draudze,
Uz vaiga krītot grāvmalē:
Visvarenais, ja iespēji,
Tad gāz no gaisa miestiņu,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.
No pudelēm un muciņām,
No tējnīcām mēs krogus celsim
Un arī labas viesnīcas.
Un tevi, saldais alutiņ’,
Mēs mīlēsim kā meitiņu,
Krambam-bam-bambuli,
Krambambuli.
Piedzīvoju stundu baigu:
Pati nāve pie man’s nāk,
Un ar mani runāt sāk:
Alu dzēris, meitas mīlēj’s;
Atstāj’i šo pasauli,
Nāc man līdz uz viņsauli!”
Nelauz pušu manu sirdi.
Ņem šo alus glāzīti,
Ļauj man dzīvot ilgāk’i!”
Un pie lūpām sausu dzēra.
Tad uz sola apsēdās
Un ar mani runājās.
Alu dzert un meičas mīlēt!
Par šo alus lāsīti
Var dzīvot mūžīgi!”
Kam alus kausi pilni.
Kam alus kausi pilni.
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
No rīta esam skaidri, skaidri, skaidri
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
Līksmes pilna visa nakts,
No rīta esam skaidri.
Un agri aiziet gulēt,
Ir kā puķe vītusi,
Kā vārga apses lapa.
Un tukšo alus kausus,
Dzīvo dzīvi bagāti
Un bagāts aiziet kapā.
Tas dzīvo trīs reiz ilgāk.
Dzīvo dzīvi dziedādams,
Reiz pa reizei iedzerdams,
Un vēl arī mīlēdams,
Un aiziet kapam garām.CANTUS EX EST
